(fragments no raksta "Jaunākās Ziņās" Nr. 66., 1922.gads)
Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties noteiktas un skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā. Par valsts valodas nicināšanu, neievērošanu, par publikas apvainošanu veikalos, iestādēs - ja šī publika neprot vāciski vai krieviski, tas lasāms ik dienas laikrakstu sūdzībās. Latvijas valsts ir bijusi iecietīga un atļāvusi runāt cittautiešiem valdības iestādēs viņu valodās - vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības. Iznāk, ka vāciešiem un krieviem nav vajadzīgs praktiski mācities un saprast valsts valodu, jo katram latvju ierēdnim jāprot viņu valodas. Ceļas jautājums: kas ir valstiski - vai tas, ka visas šīs minoritātes prot vienu valsts valodu, vai ierēdņiem ir jāprot visas šīs valodas? [..] Un viss tas notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu visdemokrātiskākā zemē. [..]
Bet ko dzirdam no vāciem un krieviem uz ārieni? Viņi zina dot tikai memorandumus un kliegt par minoritātu kultūru un valodas beztiesisko stāvokli Latvijā. Kaut gan tik labvēlīga stāvokļa tām nav nevienā citā Eiropas valstī. Kad pie mums ciemojās somu žurnālisti, viņi nevarēja apslēpt izbrīnīšanos, ka pie mums parlamentā pielaistas visas valodas. [..] Jāatrod izskaidrojums tādai nenormālai parādībai. Tā ir mūsu vadošo politiķu vienaldzība pret šī svarīgā jautājuma galīgu un valstisku nokārtošanu. Bet nokārtojams tas ir vairāk kā viegli. Vajadzīga tikai viena atziņa: nelikt mūsu ierēdņiem mācīties daudzas cittautiešu valodas, bet likt tiem mācīties vienu - valsts valodu. [..] Kā reiz katrs latvietis, iedams pilsētas vai valsts kancelejā, satikdamies uz ielas, iedams ar lūgumu pie administrācijas aizmirsa, ka viņš ir latvietis, tā tagad vāciem, krieviem un citiem oficiālās un publikas apmeklētās vietās jārunā valsts valodā. Mātes valoda lai paliek ģimenes valoda. [..]
No mūsu drosmes, izlietot valsts tiesības valodas jautājumā un piemērot tās dzīvē ar neatlaidīgu stingrību - no tās atkarājas tautas un valsts apziņa un latviskais stils.
Rīgas jaunai domei jāpārcērt šis mezgls, ja vecā ar tūļīgiem pirkstiem to nav varējusi atraisīt. Latvija prasa paraugus no savas galvas pilsētas un ir noziedzīgi pret tautu un mūsu nākotni kavēties ar to. Tas jādara likumīgiem līdzekļiem un bez sentimentalitātes.
pirmdiena, 2012. gada 20. februāris
piektdiena, 2008. gada 27. jūnijs
Programma pret pārtautošanos
PROGRAMMA PRET PĀRTAUTOŠANOS (PPP)
Edgars Dunsdorfs (ARCHĪVS 5.sējums)
1. Pasaulē patlaban ir apmēram pusotra miljona latviešu.
No šī skaita Latvijā dzīvo 83 %, Krievijā un citur 7 %, bet
brīvajā pasaulē 10 %-. 1 Visi latvieši bez izņēmuma ir pakļauti
ļoti spēcīgai pārtautošanai. Pašā Latvijā pārtautoties spiež
okupācijas vara.2 Tā pati vara pārtautošanas nolūkos arī panākusi,
ka ap 7 % latviešu tagad dzīvo Krievijā un citās padomju
republikās. Brīvajā pasaulē pārtautošanās notiek brīvprātīgi.
Brīvprātīgās pārtautošanās ietekmei ir sevišķi pakļauti
trimdā dzimušie bērni.
2. Rodas jautājums, vai pārtautošanās vēlama vai ne. Daži
patvēruma zemju politiķi saka, ka pārtautošanās vēlama, jo,
pēc viņu domām, ar to panāks viengabalaināku mītnes zemes
nāciju. Turpretim zinātnieki un tie politiķi, kas jautājumā
vairāk iedziļinājušies, aizrāda, ka kultūras dažādība nāk valstij
tikai par labu.
No daudzām šādām liecībām citēsim tikai trīs. Austrālijas
socioloģe Džūia Kreiga raksta: „ Tagad atzīstam, ka ieceļotājiem
jāatļauj, pat aktīvi jāveicina, paturēt labāko savās
kultūras tradicijās. . .ar to domājam viņu mākslu, literatūru,
mūziku, drāmu; viņu veidu svinēt svarīgus notikumus... viņu
reliģiskās izdarības, valodu un ēdienu paražas. Šādas tradicijās
tomēr var paturēt un nodot tālāk, ja pastāv vairāk vai
mazāk organizētas grupas... Bieži ieceļotāji izolē jas, kā no
savām, tā no austrāliešu organizācijām, un tāds liktenis pēc
Amerikas pieredzes vēl lielākā mērā apdraud otro paaudzi.
Savienotās valstīs šīs izolācijas sekas bija noziegumi, pašnāvības
un ārprāts..."
Par bērnu priekšrocībām, ja tie aug vairāku tautu kultūrā,
Bernes universitātes psīchologijas institūta vadītājs Dr. Ri
chards Meili raksta: „Jo daudzpusīgāka, bagātāka un līdz ar
to vairāk ierosinoša ir apkārtne, kurā bērns dzīvo, jo labāk
bērns var intelektuāli attīstīties" .
Trešā liecība — Austrālijas federālā parlamenta opozicijas
vadītāja Artura Kolvela vārdi: „ Imigrantu bērni ir izvirzījušies
skolā un sportā un daudzos gadījumos pārspējuši savus
Austrālijā dzimušos skolas biedrus. . .Tā kā imigrantu bērni
prot divas, dažkārt pat trīs valodas, viņiem ir noteiktas
priekšrocības.*."3
3. Cik ļoti pareizs ir šis Kolvela spriedums, par to liecina
fakti. Pirmajos gados pēc latviešu ierašanās Austrālijā latviešu
studenti universitātēs guva sevišķi labas sekmes. Kādus
gadus vēlāk par studentu sekmēm neko vairs nedzirdējām, bet
totiesu avīzes rakstīja par sevišķi sekmīgiem vidusskolniekiem.
Vēl dažus gadus vēlāk'par mūsu vidusskolnieku sekmēm
avīzēs neko neatradām, bet totiesu daudz rakstīja par sekmīgiem
latviešu pamatskolniekiem. Patlaban arī šādas ziņas ir
apklusušas, kaut gan varētu sagaidīt, ka avīzes slavēs latviešu
bērnudārzu audzēkņu sekmes.
Raksturotā parādība ir viegli izskaidrojama. Mūsu bērni ir
pakļauti pārtautošanai arvien jaunākos gadu gājumos. Līdz ar
to viņiem zūd priekšrocības, ko dod augšana divējādā kultūrā,
un viņu sekmes mācību iestādēs vairs neko neatšķiras no pārējo
audzēkņu sekmēm. Piemēram, tagad universitātēs latviešu
studentiem piešķirtās stipendijas Austrālijā ir tieši
proporcionālas latviešu skaitam.
Teiktais apstiprina, ka ne vien latviešu emigrantu, bet arī
mītnes zemes interesēs ir novērst pārtautošanos.
4. Pārtautošanos var novērst: a) ģimene, b) baznīca, c) skola,
d) organizācijas, e) individuālā rīcība. Novēršana tomēr iespējama
tikai brīvajā pasaulē. Līdz ar to tur dzīvojošo 10 %
latviešu atbildība ir nesamērīgi lielāka un nozīme latviskuma
sargāšanā svarīgāka nekā viņu skaits.
5. Latviskuma saglabāšanai visspēcīgākais institūts ir ģimene.
Ar to vien, ka bērnus iemāca brīvi latviski runāt un
lasīt, ir panākts pats galvenais. Tomēr ģimenes latviskai
audzināšanai stājas ceļā daudz šķēršļu. Lielākais šķērslis ir,
ka grūti savienot vecāku centienus pēc materiālās labklājības
ar bērnu audzināšanu. Abi vecāki un bieži vien arī vinu vecāki
un citi piederīgie ir visu dienu projām no mājas, un bērns ir
atstāts mītnes zemes citu audzināšanas faktoru (skolas, citu
bērnu sabiedrības) vienīgai ietekmei. Arī tad, ja kāds no piederīgiem
atrod laiku, ko veltīt bērnam, sarunu valodā lieto
tikai ap 300 latviešu vārdu (bieži vien maiļotā latviešu valodā).
Šis niecīgais vārdu krājums nav pietiekams, lai dotu bērniem
iespēju saprast latviešu grāmatas vai sarunāties latviski ar
citiem latviešu bērniem. Notiek latviešu valodas proletārizēšanās,
un par intelektuāli augstvērtīgāko valodu bērna apziņā
kļūst mītnes zemes valoda.
Grozīt analizētos apstākļus attieksmē uz ģimeni nav iespējams.
Nav tādas varas, kas spētu vecākus pārliecināt, ka
turības iegūšana ir mazāk svarīga par bērnu latvisko audzināšanu.
Turības iegūšanu taču parasti motīvē ar rūpēm par
bērniem. Tā kā vecāki naudas pelnīšanas dēļ nevar veikt savu
bērnu latvisko audzināšanu, šo uzdevumu praksē uzņēmušies
pārējie audzināšanas institūti — baznīca, skola un organizācijas.
Līdz ar to loģiski būtu, ka vecāki materiāli atbalsta
tos, kas viņu vietā veic latviskās audzināšanas darbu.
6. Var vērtēt, ka pie draudzēm pieder apmēram puse mūsu
pieaugušo. Turpretim dievkalpojumu apmeklētāju skaits ir
daudz mazāks, turklāt baznīcā iet lielāko tiesu vecākās paaudzes
ļaudis. Lai baznīca sekmīgi varētu veikt latvisko audzināšanu,
ir jāpanāk, lai: 1) draudzēs iesaistītos vismaz
trīs ceturtdaļas no visiem latviešiem; 2) draudzes locekļu
maksājumi jādivkāršo, lai jau tuvākā laikā visi mācītāji saņemtu
iztikai nepieciešamo algu un lai varētu divkāršot mācītāju
skaitu. Otram draudzes mācītājam (jaunam, kas vēlāk
stātos vecā vietā) galvenā vērība jāveltī jaunatnes darbam;
3) lai ierosinātu vecākus vairāk rūpēties par bērnu latvisko
audzināšanu, jāatjauno senā paraža, ka mācītājs apmeklē ģimenes
mājās un pārklaušina bērnus lasīt prašanā un ticības
mācībās; 4) jāmēģina panākt, lai bībele beidzot iznāktu modernā
valodā un pareizrakstībā.
7. Vienīgā latviešu skola ar pilnu mācību laiku atrodas Vācijā,
Minsterē. Citos lielākos centros pastāv sestdienas skolas.
Mācības šais skolās notiek ap trīs stundas nedēļā. Šīs
sestdienas skolas apmeklē ap 20 % no visiem skolas vecumā
esošiem bērniem. Jāizdara pētījumi, vai latviešu skolas ar
pilnu mācību laiku nevar nodibināt arī ārpus Vācijas. Tā kā
var paredzēt, ka lielākais šķērslis šādu skolu dibināšanai
būs līdzekļu trūkums un vecāku neticība skolas dibināšanas
iespējām, tad jāmēģina panākt, lai bērnu skaits sestdienas
skolās jau nākošajos gados četrkāršotos. Šis uzdevums jāveic
tagadējām skolu vecāku padomēm, piedaloties mācītājam
un organizāciju vadītājiem. Bērnu vecāki jāapmeklē mājās,
un viņiem jānoskaidro šīs programmas otrā un trešā
posmā teiktais.Kur skolas apmeklēšanu traucē lielie attālumi,
jānoorganizē transports uz skolu un no skolas vai arī jādibina
jaunas skolas piemērotos centros. Esošās skolas jāpaplašina.
Jāpavairo skolotāju skaits .Jāaicina psīchologi izstrādāt programmu,
kā panākt, lai latviešu valoda bērnu apziņā iegūtu
intelektuālas valodas prestižu un lai skolas starpbrīžos bērni
bez mudinājuma runātu latviski.
8. Organizācijas iesaistāmas programmā pret pārtautošu
nos. Lai to panāktu, vispirms vajadzīga organizāciju un to
biedru draudzīga saticība. Organizāciju sarīkojumu programmas
jāsastāda tā, lai tajos sniegtais nebūtu zemākā līmenī
par mītnes zemes sarīkojumiem. Tā kā mākslas mīļotājiem
kvalitātes ziņā ir grūti sacensties ar mītnes zemes profesionālajiem
spēkiem, ieteicams izvēlēties priekšnesumiem lat-
viešu autoru lugas, dziesmas, mūziku, baletu — ar to nodrošinot
augstāku māksliniecisko līmeni un mazinot salīdzināšanas
iespējas. Organizāciju telpu uzkopšanai jāpievērš sevišķa
uzmanība, lai radītu patīkamu kontrastu ar mītnes zemes
publiskajām telpām.
Veicināmas jaunatnes organizācijas — skauti, gaidas, draudžu
jaunatnes pulciņi un sestdienas skolu absolventu pulciņi.
Uz šiem pulciņiem attiecas arī 7. posmā teiktais par latviešu
valodas prestižu. Jāsarīko jaunatnes vadītāju kursi ar nolūku
divkāršot jaunatnes pulciņu vadītāju skaitu turpmākajos divi
gados. Šis uzdevums jāveic katra centra spēcīgākai jaunatnes
organizācijai. Ik gadus rīkojama jaunatnes nedēļa ar nolūku
rekrūtēt jaunatnes organizāciju biedrus un informēt sabiedrību
par šo organizāciju darbību.
9. Lai realizētu programmu pret pārtautošanos, individuālai
darbībai ir ļoti liela nozīme. Te ir vieta kā vecākās paaudzes,
tā jaunatnes iniciatīvai.
Vecākās paaudzes individuālā rīcība cūiā pret pārtautošanos
var izpausties labu grāmatu pirkšanā, laikrakstu abonēšanā,
kultūras sarīkojumu apmeklēšanā. Pārtautošanās procesam
ejot plašumā, visiem šiem faktoriem draud apsikšana. Ir
tomēr jāatzīst, ka latviska grāmata, latviešu laikraksti un
kulturālie sarīkojumi stāv sargvietās par latviskumu. Tas jāievēro
grāmatu autoriem, žurnālistiem, komponistiem un
kulturālo sarīkojumu rīkotājiem — viņu sniegumi trimdā ir
jo svarīgi tieši šīs sargu lomas dēļ.
Jo liela atbildība ir arī ikvienam vecākās paaudzes loceklim.
Katram rūpīgi jāapsver, vai viņa rīcība un attieksmes
ar citiem latviešiem ir tādas, kas vērotājas jaunatnes acīs ir
līdzvērtīgas vai augstākas par tām attieksmēm, ko jaunatne
vēro mītnes zemes sabiedrības locekļu starpā. Uz šo apstākli
jāvērš vecākās paaudzes vērība runās un rakstos. Jaunatnes
individuālo locekļu darbībā plašāk jāizmanto iespējas lasu;
latviešu grāmatas. Lai pieradinātu lasīt jau bērnu dienās, jānāk
talkā vecākai paaudzei, abonējot bērnu žurnālu Mazputniņu,
bet vairāk nobriedušai jaunatnei žurnālu Mēs . Nākošais
solis šai virzienā ir jaunatnei piemērotu grāmatu lasīšana,
pakāpeniski pārejot uz latviešu literatūras klasiķiem.
Jāpanāk, lai dažādu mītnes zemju latvju jaunatne sāk savā
starpā latviski sarakstīties. Jāveicina jaunatnes iepazīšanās,
tiekoties personīgi. Šim nolūkam kalpo tautas deju pulciņi un
jaunatnes savstarpējā ciemošanās lielajos latviešu kultūras
sarīkojumos vai jaunatnes nometnēs. Iniciatīva šai ziņā jāuzņemas
jaunatnes organizāciju darbīgākajiem locekļiem.
10. Spēcīgākais faktors, kas veicina pārtautošanos, ir jauktās
laulības. Šai ziņā mūsu pŗetpārtautošanās programmas
iespējas ir ļoti mazas. Vienīgi, paceļot individuālo nacionālo
pašapziņu, varētu panākt, ka- ja/ukto laulību latviešu tautības
partneris iesaista savu sveštautiešu partneri latviskajā kultūras
dzīvē. No otras puses — mūsu centrālās organizācijas,
nodibinot precību birojus, dotu iespēju atrast latvisku laulības
partneri tiem, kuru dzīvesvietā tādu trūkst.
VĒRES
1 Latvijas tagadējā samazinātajā platībā (63, 7 tūkstoši km2,
salīdzinot ar 65,8 tūkstošiem km2 patstāvības laikā) dzīvo
2,2 miljoni iedzīvotāju. 1959. g. 15. janvāra tautas skaitīšanā
konstatēja 2.093.458 iedzīvotājus. No šī skaita latvieši bija
1.297.881, bet latviski runāja tikai 1.276.486, salīdzinot ar
1.305.025 personām, kas minējušas, ka viņu dzimtā valoda
ir latviešu. Sk.: Centraljnoje statističeskoje upravlenije,
Itogi v s e s o j u z n o j p e r e p i s i n a s e l e n i j a 19 59 goda.
Latvijskaja SSR . Pēc tās pašas skaitīšanas,citās
padomju republikās dzīvoja 102.000 latviešu. Brīvajā pasaulē
dzīvo šāds latviešu skaits: ASV 100.000, Austrālijā 25.000,
Kanādā 14.000 (sk. :Dominion Bureau of Statistics, 19 61
Cenšus of Canada I, 2, Ottawa 1963, table 64), Kanādā
skaitīšanā atzīmē tēvu valodu (mother tongue), t.i., „valodu, ko
skaitāmā persona vispirms mācījusies bērnībā un vēl prot" .
Vācijā skaita 10.000—11.000 latviešu (sk. rakstu šai krājumā),
Jaunzēlandē 500, Apvienotajā karalistē, pēc policijas datiem,
1960.g. 31.decembrī bija 8116 Latvijas pavalstnieki, vecāki
par 16 gadiem. Ar šo datumu pārtrauca ārzemnieku reģistrāciju
(sk. : Home Office 1965.g. 7.janv. rakstu). J.Rutkis
vērtē, ka Apvienotajā karalistē 1951. gadā dzīvoja 15.000 latviešu
(sk.: J.Rutkis, Latvijas ģeogrāfija, 1960, 439.
lpp.; turpat sk. par pārējām valstīm). Var vērtēt, ka brīvajā
pasaulē dzīvo pavisam 157.000 latviešu un puslatviešu.
2Par pārtautošanu Latvijā liecina jau iepriekš minētie oficiālie
dati: 2,2 % latviešu Latvijā vairs neprot latviski. Plašus
datus un dokumentāciju par latviešu pārtautošanu Latvijā
ir sakopojis M.Bukšs darbā D ie Russif iz ierung in den
B a l t i s c h e n Lāndern (1964), sk. m daļu, 163—200. lpp.
3 A u s t r a l i a and the Migrant (1953).
PĀRDOMAS PAR PPP (PPPPP)
Svarīgākā parādība latviešu tūkstošgadīgajā vēsturē patlaban
ir latviešu pārtautošanās briesmas kā dzimtenē, tā trimdā.
Pārrunājamā programmā ir ieteikumi,ko varētu darīt latviešu
pārtautošanās novēršanai brīvajā pasaulē. Autors saka, ka
viņš izstrādājis PPP ar praktiskiem ieteikumiem, nevis ar
skaistām deklarācijām, kas gan gāztu kalnus, bet nav dzīvē
īstenojamas. Lai ierosinātu pārrunas par šiem ieteikumiem,
Archīvs ievieto gan negatīvās, gan pozitīvās atsauksmes
par programmu, kuras devušas redakcijas aicinātas personas.
Tā kā ierosinātie jautājumi ir pārāk aktuāli, lai uz pārrunām
varētu gaidīt līdz nākošā Archīva sējuma iznākšanai
(nākošgad), laipns lūgums mūsu trimdas presei neliegt savas
slejas pārrunām un tās veicināt.
Redakcija
1.
Ļoti nopietna programmas daļa ir motīvi, ka pārtautošanās
nav vēlama. Minētie motīvi ir svarīgi un pārliecina, bet tie
nebūt nav visi. No savas puses gribu pievienot vismaz vēl
vienu.
Mūsu tēviem, mātēm un citiem mūsu priekštečiem bija
daudz grūtāk izaudzināt savus bērnus nekā tas mums ir šodien.
Tomēr viņiem tāpēc vien ne brīdi nenāca prātā ļaut saviem
bērniem pārtautoties. Vēl vairāk. Mūsu senči ar ieročiem
rokās ir sargājuši savu tautu no bojā ejas,un neskaitāmi
ir to karavīru pulki, kas nolikuši galvas par savu tautu. Tāpēc
savas tautas atstāšana un pārtautošanās ir smagas atbildības
pilns noziegums pret viņiem. /
Runājot par programmā minētiem pretlīdzekļiem, manuprāt,
būtu jāpasvītro, ka ģimene .tomēr ir un paliek primārais faktors
pret pārtautošanos. Visi citi minētie pretlīdzekļi nekad
nespēs stāties ģimenes vietā, bet var būt vienīgi tās palīgi
šai svarīgajā darbā. ;
To daudzo ģimenes palīgu, kas minēti programmā, iedarbības
efekts un svarīgums ir lielā mērā atkarīgs no lokāliem
apstākļiem un tā, kādā mērā pati ģimene spēj un prot tos lietā
likt. Tomēr programmā ietilpinātie līdzekļi ir ļoti noderīgi kā
katalogs, ar kura palīdzību 1) katrai ģimenei vieglāk izvēlēties
sev noderīgāko un iedarbīgāko, un 2) latviešu organizācijām
vieglāk ieraudzīt tos paņēmienus, a) ar kuriem tām no
savas puses sasniedzams lielāks efekts pret pārtautošanos,
ņemot vērā to rīcībā esošos līdzekļus, un b) ar kuriem no
šiem paņēmieniem, ja tie efektīvi, bet nav populāri, būtu tuvāk
iepazīstināmas latviešu ģimenes, protams, mazāk runās,
bet vairāk ar dzīviem demonstrējumiem.
Atgriežoties pie ģimenes kā galvenā faktora cīņā pret pārtautošanos,
gribu lasītāju uzmanību vērst trīs virzienos, lai
raudzītu vismaz atgūt to, ko esam nokavējuši — attieksmē uz
bērniem, vecākiem un jauktajām laulībām.
1. Attieksmē uz bērniem: a) Jāmāca jau no pašas mazotnes
latviešu vārdi un nevis to kropļojumi, vēl mazāk mazbērnu
„esperanto", piemēram, vārdi „ņam—ņam" , „ninna" u.c.
Kā maziem bērniem mācāmi latviešu valodas sākumi, par to
skolotājiem steidzami jāuzraksta īsi, skaidri un viegli saprotami
(tātad bez filoloģiskām gudrībām) padomi bērnu vecākiem.
Jāpiedabū mācītāji, krusttēvi un citi, lai jau pēc bērna
kristībām viņi šādu padomu grāmatiņu (vai Ieaut lapiņu) nodotu
bērna vecākiem.
b) Lai cik aizņemti būtu tēvs un māte, bet katru dienu katram
no viņiem jāveltī kaut vai pusstunda saviem mazajiem
bērniem, gan mācot viņiem izrunāt vārdus, gan stāstot vai
lasot priekšā vienkāršas bērnu pasakas, gan padziedot (ja
paši prot) tautasdziesmas. Pazīstu kādu zviedru profesoru,
uz kuru studentiem jāgaida nedēļām, lai pie viņa piekļūtu,
bet neesmu dzirdējis, ka viņš vēl būtu izlaidis kādu dienu
pasaku stāstīšanu saviem bērniem. Cilvēks paspēj apbrīnojami
daudz, ja vien ir griba, bet ja gribas nav un bērnu liktenis
ir vienaldzīgs, tad ar laika trūkumu ir visvieglāk aizbildināties.
2. Attieksmē uz vecākiem: a) Jāatjauno sava latviešu valoda
un jāpavairo vārdu un izteiksmes veidu krājums. To, manuprāt,
visvieglāk panākt, veltījot vismaz pusstundu, bet gan
katru dienu, latviešu grāmatu lasīšanai. Lieliskas šai ziņā ir
latviešu tautas pasakas ar savu valodas vienkāršību, skaidrību
un bagātību. Katrā ziņā ne mazāk noderīgi ir arī latviešu
daiļliteratūras darbi kā nākamā pakāpe.
b) Jāatjauno savas latvju tautas vēstures zināšanas, jo latvju
tautas liktenī mēs esam iesaistīti ar nesaraujamām saitēm,
un šīs saites mēs nedrīkstam noslēpt arī mūsu bērniem.
Sākumā der izlasīt vismaz Ulža Gērmaņa Latviešu tautas
piedzīvojumi. Pēc tam atliek ķerties pie biezajiem
Latvijas vēstures sējumiem, ko patlaban publicē Daugavas
apgāds. Taisnība, tam, kam ar līdzīga satura grāma-
tām daudz nebūs iznācis nodarboties, šo biezo grāmatu lasīšana
nebūs viegla. Bet jācer, ka ar laiku izdevniecības publicēs
kādus norādījumus, kā ar šīm grāmatām jāapietas, lai
lasītājs no tām iespējami vieglāk un vairāk varētu iegūt. Kā
otrs labs līdzeklis minama nelielu studiju grupu organizēšana,
lai šīs grāmatas lasītu. Kā šādas studiju grupas darbojas,
diezgan sīki aprakstīts Akadēmiskās dzīves 1962. gada
izdevumā.
3. Attieksmē uz jauktajām laulībām jādara viss iespējamais,
lai latvieša vai latvietes laulāto draugu iesaistītu latviešu
sabiedrībā un latviešu tautas kopībā. Šai ziņā bez parastās
laipnības un pretimnākšanas'jāpalīdz ienācējam:
a) Mācīties latviešu valodu.; Tas ir daudz vienkāršāk un
vieglāk nekā to daudzi iedomājas, ja vien ir nepieciešamie
palīglīdzekļi. Te nevar sākt ar Endzeliha gramatiku, kas
šādam nolūkam arī nemaz-nav domāta. Jārada „ Basic Latvian"
pēc „ Basic English" parauga, kur sakopoti tikai kādi 10—20
verbi, vispār tikai kādi 200—300 vārdi, kas visbiežāk nepieciešami,
ar iespējami vienkāršotu gramatiku (kaut vai pēc
tāmnieku izloksnes gramatikas parauga). Ja bez šādas mazas
grāmatiņas sagādātu vēl plati vai magnetofona lentu ar minēto
vārdu izrunu, tad latviešu valodas mācīšanās pamats sveštautiešiem
būtu radīts. Un, lai pamudinātu šo pamatu lietā
likt, jaunā pāra tuviniekiem un draugiem, un visai latviešu
sabiedrībai jānāk talkā ar ierosinājumiem, demonstrējumiem,
atzinību utt. Kad sākums likts, tad atliek iegūtos valodas
pamatus slīpēt, papildināt un veidot tālāk. Bet tas jau tad
bieži vien norit gluži automātiski.
b) Iepazīties ar latviešu tautas gara ražojumiem: tautasdziesmām,
daiļliteratūru, mūziku, glezniecību utt.
c) Iepazīties ar latvju tautas likteņa stāstu, kādam nolūkam
jāgādā populāra vēstures grāmata iespējami vienkāršotā,
tomēr jau pareizā latviešu valodā.
Arnolds Aizsilnieks
2.
Varu teikt, ka esmu šo programmu ļoti nopietni pārdomājis.
Mani atzinumi ir šādi:
Raksta motīvi, ka pārtautošanās nav vēlama, mani pārliecina.
Bet domāju, ka jāpanāk tāds stāvoklis, lai par to būtu
pārliecināti, ja ne visi, tad vismaz vairums latviešu. Tāpēc
nepieciešama ļoti aktīva un iedarbīga propaganda vispirms
visos tais institūtos, kas pārtautošanos var novērst: ģimenēs,
baznīcās, skolās, organizācijās.
Pēc manas pārliecības, realizējama ir visa programma.
Šaubos vienīgi par iespējām nodibināt Minsteres skolai līdzīgu
arī citur. Neticu, ka būs iespējams pārliecināt vecākus sūtīt
bērnus uz latviešu skolu tik lielā skaitā, lai skola varētu pastāvēt.
Bez tam man vēl ir piebildums pie programmas 6. posma.
Otra mācītāja pieņemšana, pēc mana ieskata, nav tikai naudas
jautājums. Mums vienkārši nav jauno mācītāju. Un, gados
vecākiem mācītājiem nomirstot, mums drīz vien radīsies
grūtības aizstāt to pašu vienu mācītāju. Pa visiem šiem gadiem
Austrālijā ev. lut. baznīcai nācis klāt tikai viens latviešu
mācītājs. Arī citās zemēs stāvoklis nav labāks. Jaunu mācītāju
sagatavošana tāpēc ir ļoti steidzams un svarīgs jautājums.
Tas kārtojams visu mītnes zemju apjomā un saziņā ar archibīskapu
un baznīcas virsvaldi.
Domāju, ka, ierosinājumus realizējot, pārtautošanos katrā
ziņā varētu aizkavēt.
Voldemārs Dulmanis
3.
Manuprāt, Jūsu praktiskie priekšlikumi būs visumā nerealizējami.
Leo Kampe
4.
Neesmu gluži pārliecināts par uzskata pareizumu, ka pārtautošanās
notiek arvien jaunākos gadu gājumos. Šejienes
preses tematiem ir gadījuma raksturs, un, ja kādu laiku lielie
virsraksti un fotogrāfijas dienas laikrakstos neparādās, tad
to nevarētu vispārināt un secināt, ka latviešu skolēnu un studentu
sekmju līmenis ir apmēram tāds pats kā austrāliešiem .
Jāakceptē, kaut negribot, programmas viedoklis, ka vecāki
nespēj veikt savu bērnu latvisko audzināšanu. Austrāliešu
sabiedrība un prese diendienā pārrunā problēmas par ģimenes
lomu jaunatnes audzināšanā, un viņu mērķis ir daudz vienkāršāks
kā mūsu —novērst jaunatnes izlaidību un pārkāpumus.
Atzinums parasti skan: vecāki ir par daudz nodarbināti, lai
veltītu bērniem vajadzīgo vērību.
Mūsu — latviešu — uzdevums vēl vairāk sarežģīts: jāveic
ne vien pienākums, ar ko daudzi austrāliešu vecāki netiek
galā, bet papildus sabiedrība sagaida, ka latviešu ģimene
darīs kaut ko vairāk: gādās, lai jaunā paaudze netiktu pārtautota.
Nav pārsteigums,-ja daudzas ģimenes abus uzdevumus
nespēj izpildīt.
Jautājumu par draudžu lomu var apskatīt no diviem pilnīgi
pretējiem viedokļiem. Pret ieteikumiem būtu tas, ka latviešu
sabiedrībā un ģimenēs reliģiskām apvienībām, resp. draudzēm
un baznīcai nav tās nozīmības kā austrāliešu un amerikāņu
sabiedrībā. Caurmēra latvietis savos reliģiskajos uzskatos
un attieksmē pret draudzi ir remdens; domāju, ka tas
attiecas ne vien uz luterāņiem, bet arī katoļu draudžu piederīgo
vidū manāmas zināmas sairuma pazīmes. Tātad uzskatu,
ka otrajam mācītājam (jaunatnes lietu kārtotājam) jaunatnes
darbā tikai tāpēc, ka viņš ir mācītājs, nebūs nekādu priekšrocību.
Atsevišķos gadījumos viņam var pat nākties saskarties
ar to vecāku pretestību, kas baznīcas lietās vienaldzīgi.
Tālāk jāatzīmē, ka jūtama draudzes nodokļu paaugstināšana
varētu radīt draudzes locekļu aiziešanu uz nelatviešu draudzēm.
Par spīti teiktajam, līdzekļu jautājumā tomēr esmu par
programmā ieteikto.Draudzes ir vienīgās mūsu organizācijas,
kam kaut cik iespējams savus noteiktos maksājumus iekasēt.
Līdzekļi šādai programmai būs nepieciešami, un šis ir viens
no drošākajiem veidiem, kā tos iegūt pat no tiem draudzes
locekļiem, kuru ģimenēs jauniešu nav. Tātad, lai gan var saskatīt,
ka attiecīgo draudžu iesaistīšana šai darbā var radīt
grūtības pašām draudzēm (par iespēju panākt trīs ceturtdaļu
latviešu iesaistīšanu draudzēs šaubos, bet pašreizējo skaitu
varētu pavairot), draudžu maksājumu palielināšana būtu izmēģināma.
Nevaru akceptēt ieteikumu mācītājiem pārklaušināt bērnus
mājās. Šī metode varētu būt sekmīga tikai tad, ja attiecīgā
draudze (baznīca) uzņemtos lietot pret nepaklausīgajiem tos
pašus līdzekļus kā 19. gadsimtā vai agrāk: reliģisko rituālu
noliegšanu attiecīgajās ģimenēs. To mūsu baznīca nevēlēsies
un arī nevarēs darīt. Skola tomēr ir nozīmīgāka nekā vienkārša
iemācītā pārbaude mājās.
Projekti par latviešu skolu ar pilnu mācību laiku nebūs viegli
realizējami, bet neiespējamo skaitā tos nevarētu ierindot. Atminēsimies
tikai latviešu namiem un draudžu mājām savāktās
summas!
Sestdienas skolu darbības veicināšanai ļoti svarīgs ir ieteiktais
transporta jautājuma kārtošanā.
Par latviešu valodas prestiža celšanu: kamēr mums nav
skolas ar pilnu mācību laiku, svarīgākais uzdevums būtu attiecīgās
izglītības iestādēs panākt latviešu valodai svešvalodas
tiesības (līdzīgi kā franču vai vācu valodai) vidusskolās
un universitātēs. Tā būtu prestiža iegūšana — jaunatne redzētu,
ka mācās kaut ko, kas var būt noderīgs jau tuvākajā laikā.
Otrkārt, vai mēs nevarētu izmantot latviskās audzināšanas
mērķim tos periodus jaunatnes (bērnu) attīstības gaitā, kad
viņiem rodas vēlēšanās sacelties pret pieņemto kārtību, būt
citādam nekā pārējiem? Man, un tāpat citiem, bieži gadījies
vērot, ka austrāliešu sabiedrībā (sarīkojumā, kafejnīcā u.c.)
bērni uzsvērti labprāt sarunājas ar mani latviski. Vēl vairāk:
latviešu bērni, kas savā starpā parasti pļāpā angliski, nokļūstot
austrāliešu sanāksmē, pēkšņi pāriet uz latviešu valoda
Vaicājot par šādas rīcības iemesliem, atbilde ir: „ Visi var
runāt angliski; mēs varam arī citādi! " Manas zināšanas
psīcholoģijā nav pietiekamas, lai šo īpatnību izvērtētu un
varbūt atrastu tai praktisku izmantošanu latviskās audzināšanas
laukā; taču šī parādība nebūtu ignorējama.
Par sarīkojumiem ar latvisku programmu: mērķis kādreiz
attaisno līdzekļus. Mūsu galvenais mērķis ir latviešu valodas
un kulturālo tradiciju saglabāšana, un, ja līdzekļi šī mērķa
sasniegšanai kādreiz nesaskan ar vecajām, labajām tradīcijām,
tad tradicijām jāatkāpjas.
Būtu laiks meklēt vidusceļu starp kvalitatīvi augstvērtīgu
„labu" programmu un interesantu programmu, nebaidoties
nosvērties uz interesantā pusi, kaut arī kvalitāte ciestu, ja
abus nevar savienot. ;„ Beatles" vai līdzīgas grupas nav augstā
mākslas līmenī, bet jaunatne (arī mūsējā) tās dievina. Ir
svarīgāk redzēt latviešu jaunatni sarīkojumā, kura programma
ir tikai „vieglās mūzikas" līmenī, nekā rīkot sarīkojumu
ar ļoti labu programmu bez jaunatnes. Atšķirt labu programmu
no viduvējas vai sliktas iemāca laiks un pieredze; arī mēs
nesākām savu muzikālo izglītību ar Bēthovenu vai lasīšanu ar
Kantu. Tātad — rīkosim sarīkojumus ar labu programmu, bet
nevairīsimies arī no tikai interesantā, pat ja tas prasītu mūsu
tautasdziesmu pārveidošanu tagad populārajā „ tautas dziedoņu"
stilā. Tad ar laiku varam cerēt sagaidīt mūsu jaunatni
arī nopietnos (kādreiz neinteresantos) sarīkojumos ar patiesi
augstvērtīgu programmu.
Jaunatnes vadītāju (tāpat skolotāju) skaits būtu pavairojams,
bet, vai nepieciešama viņu skaita divkāršošana vai kāda cita
proporcija, atkarājas no tā, vai varam šos sagatavotos vadītājus
izmantot. Pirmajos pāris gados mums, protams,
vadītāju pārprodukcija nedraud — viņu pašreiz ir ļoti maz.
Vēlāk to skaits jāsaskaņo ar reālām prasībām.
Lasāmai vielai jābūt ne vien labas kvalitātes, bet arī interesantai,
šaubu gadījumā dodot priekšroku vielai, kas bērnu
interesē. Ja bērns (jaunietis), izlasot attiecīgu „komiķu",
gūtu zināšanas latviešu valodā, vēsturē vai ģeogrāfijā, tas
tikai apsveicams, kaut arī lasāmās vielas apstrādājums un
pasniegums nopietnu kritiku neizturētu. Man nebūtu iebildumu,
piemēram, redzēt kaut ko līdzīgu savā laikā žurnālā Atpūtā
lasītajām Dreslera asprātīgajām četrrindām par mūsu vidi
un laikmetu.
Ir tiesa, ka šādai pieejai varētu sekot arī pārmetumi par
mūsu kultūras pazemināšanu jaunatnei saprotamā līmenī, kā
pretstatu uzskatot vajadzību rādīt mūsu jaunatnei latviešu
gara pasaules vērtīgumu un bagātību. Taču mūsu ģimeņu vairākums
(t.i., ģimenes, kas vispār šai lietā kaut ko dara)
cīnās ar pavisam elementāro un mechanisko problēmu: iemācīt
bērnu (jaunieti) pieņemami latviski runāt, lasīt un latviski
lasīto saprast, kā arī uzrakstīt kaut cik izlasāmu un saprotamu
vēstuli latviešu valodā. Šīm ģimenēm iepriekš minētais
interesantais un vieglais materiāls lasīšanai, tāpat interesantā,
kaut varbūt ne kvalitatīvi augstā, sarīkojumu programma
varētu ļoti noderēt. Laikam paejot, varam dibināti sagaidīt,
ka vismaz daļa jauniešu atradīs ceļu Raiņa, Brigaderes
vai Z.Mauriņas pasaulē. Pārējie paliks tikai pie latviskās
sarunu valodas, bet tas arī ir labāk nekā nekas.
Mēģinājumi izmantot jaunatnes sarakstīšanos starp dažādām
mītnes zemēm valodas mācīšanai un lietošanai būtu ļoti apsveicami.
Kā būtu ar organizētu sestdienas skolu skolēnu
sarakstīšanos dažādās zemēs?
Domāju, ka, programmu realizējot, pārtautošanos tikai
aizkavētu. Taču, gūstot zināmu pieredzi pārtautošanās procesa
aizkavēšanā, vēlāk varbūt atradīsim līdzekļus šī procesa
novēršanai.
Ēriks Līdums
5.
Visumā akceptējami programmā minētie motīvi pret pārtautošanos,
kaut derētu vēl plašāki pamatojumi. Nevaru pievienoties
uzskatam, ka vecāki ir tik ļoti nodarbināti, ka nevarētu
atrast laiku audzināt bērnus latviskā garā. To var, ja tikai
grib. Kā pierādījums šim apgalvojumam ir fakts, ka netrūkst
arī tādu latviešu ģimeņu, kas līdzīgos apstākļos ir izaudzinājušas
savus bērnus par krietniem latviešiem. Jautājums gan
ir, kā šo gribu vecākiem lai iepotē. Pat tik relatīvi vienkāršā
jautājumā, kā panākt, lai vecāki saviem bērniem abonētu
Mazputniņu un M ē s , man pietrūkst padoma, jo piespiest
nevienu nevar, un pārliecināt var tikai reto — un arī tikai tad,
ja ir, kas pārliecina. Tas pats ^sakāms par materiālo atbalstu
latviešu draudzēm, skolām, jaunatnes organizācijām utt.
Mēs neesam tik nabagi materiāli, lai to nevarētu veikt, bet
kāpēc mēs to nedarām, ir cits jautājums. Liekas, ka kļūstam
gan ar katru gadu nabagāki — garīgi.
Šķiet, ka draudžu locekļu skaitu arī varētu pavairot, tikai
pie šīs lietas vajadzētu atrast pareizo pieeju. Ja draudze
varētu mācītājam maksāt pilnu,algu, tad otra mācītāja nemaz
nevajadzētu, jo draudzes jau nav pārāk lielas. Man šķiet, ka
praktiskāk būtu katrā pilsētā visiem luterāņiem apvienoties
vienā draudzē, ko apkalpotu jau esošie mācītāji, bet vai tas
kādreiz notiks, es šaubos. Bērnu pārklaušināšanu mājās varētu
izmēģināt, kaut daži noteikti būtu tam pretī, teiktu, ka
ir atgriezušies Vecā Stendera laiki. Latviešu skolas dibināšanas
iespējas, kas darbotos ar pilnu mācību laiku, var pētīt,
bet šaubos, vai to varēs realizēt. Daudz reālāk būtu panākt,
lai katrā Austrālijas, tāpat Amerikas un Kanādas, pavalstī
kādā vidusskolā latviešu valoda būtu pilntiesīgs matrikulācijas
priekšmets.
Bērnu skaitu sestdienas skolās nebūs iespējams četrkāršot,
ja arī rastos „misionāri", kas staigātu pa mājām, pārliecinot
vecākus. Nedomāju arī, ka varētu rasties tāds psīchologs,
kas izstrādātu programmu, pēc kuras darbojoties, latviešu
valoda bērnu acīs iegūtu prestižu. Ar labu gribu varētu gan
panākt, lai organizācijām būtu lielāks prestižs jaunatnē. Bet
atkal jautājums, vai organizāciju vadītājiem šī labā griba un
spējas būs — panākt starp organizācijām vēlamo vislabāko
saticību.
Esmu pārliecināts, ka ir iespējams rīkot sarīkojumus tikai
ar latvisku programmu. Tāpat apsveicams ir ierosinājums
latviešu sabiedriskās telpas uzturēt labākā kārtībā nekā austrāliešu
sabiedriskās telpas.
Jaunatnes vadītāju un skolotāju sagatavošanas kursu rīkošana
arī apsveicama lieta, tikai programmas autoram būtu
jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, kā šos pasākumus realizēt.
Tāpat tas ir arī ar jaunatnes nedēļas rīkošanu. Tāpat
vēlētos, lai programmas autors konkrēti norādītu, kā panākt
to, lai vairāk pirktu labas grāmatas, vairāk abonētu latviešu
laikrakstus un apmeklētu labus kulturālos sarīkojumus. Man
personīgi arī šai jautājumā padoma pietrūkst.
Ierosinājums organizēt jaunatnes sarakstīšanos ir labs, un
domāju, ka tas vislabāk realizējams ar sestdienas skolu un
jaunatnes pulciņu palīdzību. Veicināt jaunatnes personisko
iepazīšanos, rīkojot jaunatnes nometnes, arī ir apsveicama
lieta, tikai vajadzīgi labi organizatori un rīkotāji, lai šādas
nometnes neizvērstos par kaut ko pretēju labi iecerētam pasākumam.
Domāju, ka precību biroju varētu dibināt ar privātu
iniciatīvu un zināmā mērā uz komerciāliem pamatiem .
Ja tomēr, par spīti visām grūtībām, izdotos realizēt ierosināto
programmu pret pārtautošanos, tad pārtautošanās procesu
varētu gan aizkavēt, bet pilnīgi to no vērst nebūs iespējams.
Eduards Šmugajs
6.
Cik varu spriest, tad ar terminu „pārtautošana" programmā
domāta latvisko īpatnību aizstāšana ar mītnes zemes īpatnībām
līdzīgi tam, kā kādreiz runājām par pārkrievošanu un
pārvācošanu. Šeit stāvoklis tomēr ir citāds. Mēs vairs neesam
savā zemē. Ja mēs neiemācīsimies mītnes zemes valodu,
tad kā mēs dzīvosim? Bez tam mēs šeit ieradāmies labprātīgi.
Vai šāds stāvoklis nerada zināmus pienākumus pret
tām zemēm, kas devušas mums patvērumu? Manuprāt, daļēja
pārtautošanās šādos apstākļos ir nenovēršama un pat vēlama.
Mūsu problēma, man šķiet, ir nevis noliegt mītnes zemes
dzīves veidu, nevis uz katra soļa uzsvērt latviskā pārākumu,
bet apzināti radīt bagātāku izlasi, papildināt mītnes zemes
dzīves veidu tur, kur mums šķiet, ka latviskais ir atšķirīgs
un citāds. Vai tad ar tām latviskās kultūras drumstalām, ko
varam atveidot šeit trimdā, var izaugt garīgi bagāts cilvēks?
Ja mēs būtu visi vienkopus, tad būtu citādi. Ir taču pierādīts,
ka bērns savā attīstībā imitē pieaugušos, ne tikai vecākus,
bet arī citus apkārtnes ļa.udis. Kādu latvisku vidi var radīt
tur, kur dzīvo viena vai dažas latviešu ģimenes?
Daudzas kultūras sastāvdaļas savā zemē jaunā paaudze pārņem
bez taujāšanas kā pašu par sevi saprotamu lietu. Turpretī,
kur divējāda kultūra saduras, taujāšana ir nenovēršama.
Ir grūti atšķirības izskaidrot tikai ar vārdiem: „Tā mēs, latvieši,
darām". Dažs labs izskaidrojums reizēm neiztur kritiku.
Dažu etnisko grupu ģimenes, kur šāda autoritāra vara
pastāv, bērni smagi izjūt etniskās grupas kultūras virskundzību
un garīgi atsvešinās no saviem vecākiem. Rodas nevēlams
stāvoklis.
Bez tam nebūtu jāaizmirst individuālās spējas. Ir taču zināms,
ka tautas inteliģences, t. i., atsevišķo personu kopinteliģences
izplatību attēlo normālā līkne. Citiem vārdiem —
daži būs spējīgi ieaugt tikai vienā kultūrā, divu kultūras veidu
piesavināšanās mazāk apdāvinātiem būs par grūtu. Uzstāšanās,
lai to dara, viņos radīs tikai sajukumu, nespējas sajūtu.
Šķiet, vissvarīgākais ir laba latviešu valodas prašana. Pratējam
būs vienmēr vaļā mūsu kultūras apcirkņi, un viņš sevi
identificēs par latvieti.
Kārlis Rīduzis
Edgars Dunsdorfs (ARCHĪVS 5.sējums)
1. Pasaulē patlaban ir apmēram pusotra miljona latviešu.
No šī skaita Latvijā dzīvo 83 %, Krievijā un citur 7 %, bet
brīvajā pasaulē 10 %-. 1 Visi latvieši bez izņēmuma ir pakļauti
ļoti spēcīgai pārtautošanai. Pašā Latvijā pārtautoties spiež
okupācijas vara.2 Tā pati vara pārtautošanas nolūkos arī panākusi,
ka ap 7 % latviešu tagad dzīvo Krievijā un citās padomju
republikās. Brīvajā pasaulē pārtautošanās notiek brīvprātīgi.
Brīvprātīgās pārtautošanās ietekmei ir sevišķi pakļauti
trimdā dzimušie bērni.
2. Rodas jautājums, vai pārtautošanās vēlama vai ne. Daži
patvēruma zemju politiķi saka, ka pārtautošanās vēlama, jo,
pēc viņu domām, ar to panāks viengabalaināku mītnes zemes
nāciju. Turpretim zinātnieki un tie politiķi, kas jautājumā
vairāk iedziļinājušies, aizrāda, ka kultūras dažādība nāk valstij
tikai par labu.
No daudzām šādām liecībām citēsim tikai trīs. Austrālijas
socioloģe Džūia Kreiga raksta: „ Tagad atzīstam, ka ieceļotājiem
jāatļauj, pat aktīvi jāveicina, paturēt labāko savās
kultūras tradicijās. . .ar to domājam viņu mākslu, literatūru,
mūziku, drāmu; viņu veidu svinēt svarīgus notikumus... viņu
reliģiskās izdarības, valodu un ēdienu paražas. Šādas tradicijās
tomēr var paturēt un nodot tālāk, ja pastāv vairāk vai
mazāk organizētas grupas... Bieži ieceļotāji izolē jas, kā no
savām, tā no austrāliešu organizācijām, un tāds liktenis pēc
Amerikas pieredzes vēl lielākā mērā apdraud otro paaudzi.
Savienotās valstīs šīs izolācijas sekas bija noziegumi, pašnāvības
un ārprāts..."
Par bērnu priekšrocībām, ja tie aug vairāku tautu kultūrā,
Bernes universitātes psīchologijas institūta vadītājs Dr. Ri
chards Meili raksta: „Jo daudzpusīgāka, bagātāka un līdz ar
to vairāk ierosinoša ir apkārtne, kurā bērns dzīvo, jo labāk
bērns var intelektuāli attīstīties" .
Trešā liecība — Austrālijas federālā parlamenta opozicijas
vadītāja Artura Kolvela vārdi: „ Imigrantu bērni ir izvirzījušies
skolā un sportā un daudzos gadījumos pārspējuši savus
Austrālijā dzimušos skolas biedrus. . .Tā kā imigrantu bērni
prot divas, dažkārt pat trīs valodas, viņiem ir noteiktas
priekšrocības.*."3
3. Cik ļoti pareizs ir šis Kolvela spriedums, par to liecina
fakti. Pirmajos gados pēc latviešu ierašanās Austrālijā latviešu
studenti universitātēs guva sevišķi labas sekmes. Kādus
gadus vēlāk par studentu sekmēm neko vairs nedzirdējām, bet
totiesu avīzes rakstīja par sevišķi sekmīgiem vidusskolniekiem.
Vēl dažus gadus vēlāk'par mūsu vidusskolnieku sekmēm
avīzēs neko neatradām, bet totiesu daudz rakstīja par sekmīgiem
latviešu pamatskolniekiem. Patlaban arī šādas ziņas ir
apklusušas, kaut gan varētu sagaidīt, ka avīzes slavēs latviešu
bērnudārzu audzēkņu sekmes.
Raksturotā parādība ir viegli izskaidrojama. Mūsu bērni ir
pakļauti pārtautošanai arvien jaunākos gadu gājumos. Līdz ar
to viņiem zūd priekšrocības, ko dod augšana divējādā kultūrā,
un viņu sekmes mācību iestādēs vairs neko neatšķiras no pārējo
audzēkņu sekmēm. Piemēram, tagad universitātēs latviešu
studentiem piešķirtās stipendijas Austrālijā ir tieši
proporcionālas latviešu skaitam.
Teiktais apstiprina, ka ne vien latviešu emigrantu, bet arī
mītnes zemes interesēs ir novērst pārtautošanos.
4. Pārtautošanos var novērst: a) ģimene, b) baznīca, c) skola,
d) organizācijas, e) individuālā rīcība. Novēršana tomēr iespējama
tikai brīvajā pasaulē. Līdz ar to tur dzīvojošo 10 %
latviešu atbildība ir nesamērīgi lielāka un nozīme latviskuma
sargāšanā svarīgāka nekā viņu skaits.
5. Latviskuma saglabāšanai visspēcīgākais institūts ir ģimene.
Ar to vien, ka bērnus iemāca brīvi latviski runāt un
lasīt, ir panākts pats galvenais. Tomēr ģimenes latviskai
audzināšanai stājas ceļā daudz šķēršļu. Lielākais šķērslis ir,
ka grūti savienot vecāku centienus pēc materiālās labklājības
ar bērnu audzināšanu. Abi vecāki un bieži vien arī vinu vecāki
un citi piederīgie ir visu dienu projām no mājas, un bērns ir
atstāts mītnes zemes citu audzināšanas faktoru (skolas, citu
bērnu sabiedrības) vienīgai ietekmei. Arī tad, ja kāds no piederīgiem
atrod laiku, ko veltīt bērnam, sarunu valodā lieto
tikai ap 300 latviešu vārdu (bieži vien maiļotā latviešu valodā).
Šis niecīgais vārdu krājums nav pietiekams, lai dotu bērniem
iespēju saprast latviešu grāmatas vai sarunāties latviski ar
citiem latviešu bērniem. Notiek latviešu valodas proletārizēšanās,
un par intelektuāli augstvērtīgāko valodu bērna apziņā
kļūst mītnes zemes valoda.
Grozīt analizētos apstākļus attieksmē uz ģimeni nav iespējams.
Nav tādas varas, kas spētu vecākus pārliecināt, ka
turības iegūšana ir mazāk svarīga par bērnu latvisko audzināšanu.
Turības iegūšanu taču parasti motīvē ar rūpēm par
bērniem. Tā kā vecāki naudas pelnīšanas dēļ nevar veikt savu
bērnu latvisko audzināšanu, šo uzdevumu praksē uzņēmušies
pārējie audzināšanas institūti — baznīca, skola un organizācijas.
Līdz ar to loģiski būtu, ka vecāki materiāli atbalsta
tos, kas viņu vietā veic latviskās audzināšanas darbu.
6. Var vērtēt, ka pie draudzēm pieder apmēram puse mūsu
pieaugušo. Turpretim dievkalpojumu apmeklētāju skaits ir
daudz mazāks, turklāt baznīcā iet lielāko tiesu vecākās paaudzes
ļaudis. Lai baznīca sekmīgi varētu veikt latvisko audzināšanu,
ir jāpanāk, lai: 1) draudzēs iesaistītos vismaz
trīs ceturtdaļas no visiem latviešiem; 2) draudzes locekļu
maksājumi jādivkāršo, lai jau tuvākā laikā visi mācītāji saņemtu
iztikai nepieciešamo algu un lai varētu divkāršot mācītāju
skaitu. Otram draudzes mācītājam (jaunam, kas vēlāk
stātos vecā vietā) galvenā vērība jāveltī jaunatnes darbam;
3) lai ierosinātu vecākus vairāk rūpēties par bērnu latvisko
audzināšanu, jāatjauno senā paraža, ka mācītājs apmeklē ģimenes
mājās un pārklaušina bērnus lasīt prašanā un ticības
mācībās; 4) jāmēģina panākt, lai bībele beidzot iznāktu modernā
valodā un pareizrakstībā.
7. Vienīgā latviešu skola ar pilnu mācību laiku atrodas Vācijā,
Minsterē. Citos lielākos centros pastāv sestdienas skolas.
Mācības šais skolās notiek ap trīs stundas nedēļā. Šīs
sestdienas skolas apmeklē ap 20 % no visiem skolas vecumā
esošiem bērniem. Jāizdara pētījumi, vai latviešu skolas ar
pilnu mācību laiku nevar nodibināt arī ārpus Vācijas. Tā kā
var paredzēt, ka lielākais šķērslis šādu skolu dibināšanai
būs līdzekļu trūkums un vecāku neticība skolas dibināšanas
iespējām, tad jāmēģina panākt, lai bērnu skaits sestdienas
skolās jau nākošajos gados četrkāršotos. Šis uzdevums jāveic
tagadējām skolu vecāku padomēm, piedaloties mācītājam
un organizāciju vadītājiem. Bērnu vecāki jāapmeklē mājās,
un viņiem jānoskaidro šīs programmas otrā un trešā
posmā teiktais.Kur skolas apmeklēšanu traucē lielie attālumi,
jānoorganizē transports uz skolu un no skolas vai arī jādibina
jaunas skolas piemērotos centros. Esošās skolas jāpaplašina.
Jāpavairo skolotāju skaits .Jāaicina psīchologi izstrādāt programmu,
kā panākt, lai latviešu valoda bērnu apziņā iegūtu
intelektuālas valodas prestižu un lai skolas starpbrīžos bērni
bez mudinājuma runātu latviski.
8. Organizācijas iesaistāmas programmā pret pārtautošu
nos. Lai to panāktu, vispirms vajadzīga organizāciju un to
biedru draudzīga saticība. Organizāciju sarīkojumu programmas
jāsastāda tā, lai tajos sniegtais nebūtu zemākā līmenī
par mītnes zemes sarīkojumiem. Tā kā mākslas mīļotājiem
kvalitātes ziņā ir grūti sacensties ar mītnes zemes profesionālajiem
spēkiem, ieteicams izvēlēties priekšnesumiem lat-
viešu autoru lugas, dziesmas, mūziku, baletu — ar to nodrošinot
augstāku māksliniecisko līmeni un mazinot salīdzināšanas
iespējas. Organizāciju telpu uzkopšanai jāpievērš sevišķa
uzmanība, lai radītu patīkamu kontrastu ar mītnes zemes
publiskajām telpām.
Veicināmas jaunatnes organizācijas — skauti, gaidas, draudžu
jaunatnes pulciņi un sestdienas skolu absolventu pulciņi.
Uz šiem pulciņiem attiecas arī 7. posmā teiktais par latviešu
valodas prestižu. Jāsarīko jaunatnes vadītāju kursi ar nolūku
divkāršot jaunatnes pulciņu vadītāju skaitu turpmākajos divi
gados. Šis uzdevums jāveic katra centra spēcīgākai jaunatnes
organizācijai. Ik gadus rīkojama jaunatnes nedēļa ar nolūku
rekrūtēt jaunatnes organizāciju biedrus un informēt sabiedrību
par šo organizāciju darbību.
9. Lai realizētu programmu pret pārtautošanos, individuālai
darbībai ir ļoti liela nozīme. Te ir vieta kā vecākās paaudzes,
tā jaunatnes iniciatīvai.
Vecākās paaudzes individuālā rīcība cūiā pret pārtautošanos
var izpausties labu grāmatu pirkšanā, laikrakstu abonēšanā,
kultūras sarīkojumu apmeklēšanā. Pārtautošanās procesam
ejot plašumā, visiem šiem faktoriem draud apsikšana. Ir
tomēr jāatzīst, ka latviska grāmata, latviešu laikraksti un
kulturālie sarīkojumi stāv sargvietās par latviskumu. Tas jāievēro
grāmatu autoriem, žurnālistiem, komponistiem un
kulturālo sarīkojumu rīkotājiem — viņu sniegumi trimdā ir
jo svarīgi tieši šīs sargu lomas dēļ.
Jo liela atbildība ir arī ikvienam vecākās paaudzes loceklim.
Katram rūpīgi jāapsver, vai viņa rīcība un attieksmes
ar citiem latviešiem ir tādas, kas vērotājas jaunatnes acīs ir
līdzvērtīgas vai augstākas par tām attieksmēm, ko jaunatne
vēro mītnes zemes sabiedrības locekļu starpā. Uz šo apstākli
jāvērš vecākās paaudzes vērība runās un rakstos. Jaunatnes
individuālo locekļu darbībā plašāk jāizmanto iespējas lasu;
latviešu grāmatas. Lai pieradinātu lasīt jau bērnu dienās, jānāk
talkā vecākai paaudzei, abonējot bērnu žurnālu Mazputniņu,
bet vairāk nobriedušai jaunatnei žurnālu Mēs . Nākošais
solis šai virzienā ir jaunatnei piemērotu grāmatu lasīšana,
pakāpeniski pārejot uz latviešu literatūras klasiķiem.
Jāpanāk, lai dažādu mītnes zemju latvju jaunatne sāk savā
starpā latviski sarakstīties. Jāveicina jaunatnes iepazīšanās,
tiekoties personīgi. Šim nolūkam kalpo tautas deju pulciņi un
jaunatnes savstarpējā ciemošanās lielajos latviešu kultūras
sarīkojumos vai jaunatnes nometnēs. Iniciatīva šai ziņā jāuzņemas
jaunatnes organizāciju darbīgākajiem locekļiem.
10. Spēcīgākais faktors, kas veicina pārtautošanos, ir jauktās
laulības. Šai ziņā mūsu pŗetpārtautošanās programmas
iespējas ir ļoti mazas. Vienīgi, paceļot individuālo nacionālo
pašapziņu, varētu panākt, ka- ja/ukto laulību latviešu tautības
partneris iesaista savu sveštautiešu partneri latviskajā kultūras
dzīvē. No otras puses — mūsu centrālās organizācijas,
nodibinot precību birojus, dotu iespēju atrast latvisku laulības
partneri tiem, kuru dzīvesvietā tādu trūkst.
VĒRES
1 Latvijas tagadējā samazinātajā platībā (63, 7 tūkstoši km2,
salīdzinot ar 65,8 tūkstošiem km2 patstāvības laikā) dzīvo
2,2 miljoni iedzīvotāju. 1959. g. 15. janvāra tautas skaitīšanā
konstatēja 2.093.458 iedzīvotājus. No šī skaita latvieši bija
1.297.881, bet latviski runāja tikai 1.276.486, salīdzinot ar
1.305.025 personām, kas minējušas, ka viņu dzimtā valoda
ir latviešu. Sk.: Centraljnoje statističeskoje upravlenije,
Itogi v s e s o j u z n o j p e r e p i s i n a s e l e n i j a 19 59 goda.
Latvijskaja SSR . Pēc tās pašas skaitīšanas,citās
padomju republikās dzīvoja 102.000 latviešu. Brīvajā pasaulē
dzīvo šāds latviešu skaits: ASV 100.000, Austrālijā 25.000,
Kanādā 14.000 (sk. :Dominion Bureau of Statistics, 19 61
Cenšus of Canada I, 2, Ottawa 1963, table 64), Kanādā
skaitīšanā atzīmē tēvu valodu (mother tongue), t.i., „valodu, ko
skaitāmā persona vispirms mācījusies bērnībā un vēl prot" .
Vācijā skaita 10.000—11.000 latviešu (sk. rakstu šai krājumā),
Jaunzēlandē 500, Apvienotajā karalistē, pēc policijas datiem,
1960.g. 31.decembrī bija 8116 Latvijas pavalstnieki, vecāki
par 16 gadiem. Ar šo datumu pārtrauca ārzemnieku reģistrāciju
(sk. : Home Office 1965.g. 7.janv. rakstu). J.Rutkis
vērtē, ka Apvienotajā karalistē 1951. gadā dzīvoja 15.000 latviešu
(sk.: J.Rutkis, Latvijas ģeogrāfija, 1960, 439.
lpp.; turpat sk. par pārējām valstīm). Var vērtēt, ka brīvajā
pasaulē dzīvo pavisam 157.000 latviešu un puslatviešu.
2Par pārtautošanu Latvijā liecina jau iepriekš minētie oficiālie
dati: 2,2 % latviešu Latvijā vairs neprot latviski. Plašus
datus un dokumentāciju par latviešu pārtautošanu Latvijā
ir sakopojis M.Bukšs darbā D ie Russif iz ierung in den
B a l t i s c h e n Lāndern (1964), sk. m daļu, 163—200. lpp.
3 A u s t r a l i a and the Migrant (1953).
PĀRDOMAS PAR PPP (PPPPP)
Svarīgākā parādība latviešu tūkstošgadīgajā vēsturē patlaban
ir latviešu pārtautošanās briesmas kā dzimtenē, tā trimdā.
Pārrunājamā programmā ir ieteikumi,ko varētu darīt latviešu
pārtautošanās novēršanai brīvajā pasaulē. Autors saka, ka
viņš izstrādājis PPP ar praktiskiem ieteikumiem, nevis ar
skaistām deklarācijām, kas gan gāztu kalnus, bet nav dzīvē
īstenojamas. Lai ierosinātu pārrunas par šiem ieteikumiem,
Archīvs ievieto gan negatīvās, gan pozitīvās atsauksmes
par programmu, kuras devušas redakcijas aicinātas personas.
Tā kā ierosinātie jautājumi ir pārāk aktuāli, lai uz pārrunām
varētu gaidīt līdz nākošā Archīva sējuma iznākšanai
(nākošgad), laipns lūgums mūsu trimdas presei neliegt savas
slejas pārrunām un tās veicināt.
Redakcija
1.
Ļoti nopietna programmas daļa ir motīvi, ka pārtautošanās
nav vēlama. Minētie motīvi ir svarīgi un pārliecina, bet tie
nebūt nav visi. No savas puses gribu pievienot vismaz vēl
vienu.
Mūsu tēviem, mātēm un citiem mūsu priekštečiem bija
daudz grūtāk izaudzināt savus bērnus nekā tas mums ir šodien.
Tomēr viņiem tāpēc vien ne brīdi nenāca prātā ļaut saviem
bērniem pārtautoties. Vēl vairāk. Mūsu senči ar ieročiem
rokās ir sargājuši savu tautu no bojā ejas,un neskaitāmi
ir to karavīru pulki, kas nolikuši galvas par savu tautu. Tāpēc
savas tautas atstāšana un pārtautošanās ir smagas atbildības
pilns noziegums pret viņiem. /
Runājot par programmā minētiem pretlīdzekļiem, manuprāt,
būtu jāpasvītro, ka ģimene .tomēr ir un paliek primārais faktors
pret pārtautošanos. Visi citi minētie pretlīdzekļi nekad
nespēs stāties ģimenes vietā, bet var būt vienīgi tās palīgi
šai svarīgajā darbā. ;
To daudzo ģimenes palīgu, kas minēti programmā, iedarbības
efekts un svarīgums ir lielā mērā atkarīgs no lokāliem
apstākļiem un tā, kādā mērā pati ģimene spēj un prot tos lietā
likt. Tomēr programmā ietilpinātie līdzekļi ir ļoti noderīgi kā
katalogs, ar kura palīdzību 1) katrai ģimenei vieglāk izvēlēties
sev noderīgāko un iedarbīgāko, un 2) latviešu organizācijām
vieglāk ieraudzīt tos paņēmienus, a) ar kuriem tām no
savas puses sasniedzams lielāks efekts pret pārtautošanos,
ņemot vērā to rīcībā esošos līdzekļus, un b) ar kuriem no
šiem paņēmieniem, ja tie efektīvi, bet nav populāri, būtu tuvāk
iepazīstināmas latviešu ģimenes, protams, mazāk runās,
bet vairāk ar dzīviem demonstrējumiem.
Atgriežoties pie ģimenes kā galvenā faktora cīņā pret pārtautošanos,
gribu lasītāju uzmanību vērst trīs virzienos, lai
raudzītu vismaz atgūt to, ko esam nokavējuši — attieksmē uz
bērniem, vecākiem un jauktajām laulībām.
1. Attieksmē uz bērniem: a) Jāmāca jau no pašas mazotnes
latviešu vārdi un nevis to kropļojumi, vēl mazāk mazbērnu
„esperanto", piemēram, vārdi „ņam—ņam" , „ninna" u.c.
Kā maziem bērniem mācāmi latviešu valodas sākumi, par to
skolotājiem steidzami jāuzraksta īsi, skaidri un viegli saprotami
(tātad bez filoloģiskām gudrībām) padomi bērnu vecākiem.
Jāpiedabū mācītāji, krusttēvi un citi, lai jau pēc bērna
kristībām viņi šādu padomu grāmatiņu (vai Ieaut lapiņu) nodotu
bērna vecākiem.
b) Lai cik aizņemti būtu tēvs un māte, bet katru dienu katram
no viņiem jāveltī kaut vai pusstunda saviem mazajiem
bērniem, gan mācot viņiem izrunāt vārdus, gan stāstot vai
lasot priekšā vienkāršas bērnu pasakas, gan padziedot (ja
paši prot) tautasdziesmas. Pazīstu kādu zviedru profesoru,
uz kuru studentiem jāgaida nedēļām, lai pie viņa piekļūtu,
bet neesmu dzirdējis, ka viņš vēl būtu izlaidis kādu dienu
pasaku stāstīšanu saviem bērniem. Cilvēks paspēj apbrīnojami
daudz, ja vien ir griba, bet ja gribas nav un bērnu liktenis
ir vienaldzīgs, tad ar laika trūkumu ir visvieglāk aizbildināties.
2. Attieksmē uz vecākiem: a) Jāatjauno sava latviešu valoda
un jāpavairo vārdu un izteiksmes veidu krājums. To, manuprāt,
visvieglāk panākt, veltījot vismaz pusstundu, bet gan
katru dienu, latviešu grāmatu lasīšanai. Lieliskas šai ziņā ir
latviešu tautas pasakas ar savu valodas vienkāršību, skaidrību
un bagātību. Katrā ziņā ne mazāk noderīgi ir arī latviešu
daiļliteratūras darbi kā nākamā pakāpe.
b) Jāatjauno savas latvju tautas vēstures zināšanas, jo latvju
tautas liktenī mēs esam iesaistīti ar nesaraujamām saitēm,
un šīs saites mēs nedrīkstam noslēpt arī mūsu bērniem.
Sākumā der izlasīt vismaz Ulža Gērmaņa Latviešu tautas
piedzīvojumi. Pēc tam atliek ķerties pie biezajiem
Latvijas vēstures sējumiem, ko patlaban publicē Daugavas
apgāds. Taisnība, tam, kam ar līdzīga satura grāma-
tām daudz nebūs iznācis nodarboties, šo biezo grāmatu lasīšana
nebūs viegla. Bet jācer, ka ar laiku izdevniecības publicēs
kādus norādījumus, kā ar šīm grāmatām jāapietas, lai
lasītājs no tām iespējami vieglāk un vairāk varētu iegūt. Kā
otrs labs līdzeklis minama nelielu studiju grupu organizēšana,
lai šīs grāmatas lasītu. Kā šādas studiju grupas darbojas,
diezgan sīki aprakstīts Akadēmiskās dzīves 1962. gada
izdevumā.
3. Attieksmē uz jauktajām laulībām jādara viss iespējamais,
lai latvieša vai latvietes laulāto draugu iesaistītu latviešu
sabiedrībā un latviešu tautas kopībā. Šai ziņā bez parastās
laipnības un pretimnākšanas'jāpalīdz ienācējam:
a) Mācīties latviešu valodu.; Tas ir daudz vienkāršāk un
vieglāk nekā to daudzi iedomājas, ja vien ir nepieciešamie
palīglīdzekļi. Te nevar sākt ar Endzeliha gramatiku, kas
šādam nolūkam arī nemaz-nav domāta. Jārada „ Basic Latvian"
pēc „ Basic English" parauga, kur sakopoti tikai kādi 10—20
verbi, vispār tikai kādi 200—300 vārdi, kas visbiežāk nepieciešami,
ar iespējami vienkāršotu gramatiku (kaut vai pēc
tāmnieku izloksnes gramatikas parauga). Ja bez šādas mazas
grāmatiņas sagādātu vēl plati vai magnetofona lentu ar minēto
vārdu izrunu, tad latviešu valodas mācīšanās pamats sveštautiešiem
būtu radīts. Un, lai pamudinātu šo pamatu lietā
likt, jaunā pāra tuviniekiem un draugiem, un visai latviešu
sabiedrībai jānāk talkā ar ierosinājumiem, demonstrējumiem,
atzinību utt. Kad sākums likts, tad atliek iegūtos valodas
pamatus slīpēt, papildināt un veidot tālāk. Bet tas jau tad
bieži vien norit gluži automātiski.
b) Iepazīties ar latviešu tautas gara ražojumiem: tautasdziesmām,
daiļliteratūru, mūziku, glezniecību utt.
c) Iepazīties ar latvju tautas likteņa stāstu, kādam nolūkam
jāgādā populāra vēstures grāmata iespējami vienkāršotā,
tomēr jau pareizā latviešu valodā.
Arnolds Aizsilnieks
2.
Varu teikt, ka esmu šo programmu ļoti nopietni pārdomājis.
Mani atzinumi ir šādi:
Raksta motīvi, ka pārtautošanās nav vēlama, mani pārliecina.
Bet domāju, ka jāpanāk tāds stāvoklis, lai par to būtu
pārliecināti, ja ne visi, tad vismaz vairums latviešu. Tāpēc
nepieciešama ļoti aktīva un iedarbīga propaganda vispirms
visos tais institūtos, kas pārtautošanos var novērst: ģimenēs,
baznīcās, skolās, organizācijās.
Pēc manas pārliecības, realizējama ir visa programma.
Šaubos vienīgi par iespējām nodibināt Minsteres skolai līdzīgu
arī citur. Neticu, ka būs iespējams pārliecināt vecākus sūtīt
bērnus uz latviešu skolu tik lielā skaitā, lai skola varētu pastāvēt.
Bez tam man vēl ir piebildums pie programmas 6. posma.
Otra mācītāja pieņemšana, pēc mana ieskata, nav tikai naudas
jautājums. Mums vienkārši nav jauno mācītāju. Un, gados
vecākiem mācītājiem nomirstot, mums drīz vien radīsies
grūtības aizstāt to pašu vienu mācītāju. Pa visiem šiem gadiem
Austrālijā ev. lut. baznīcai nācis klāt tikai viens latviešu
mācītājs. Arī citās zemēs stāvoklis nav labāks. Jaunu mācītāju
sagatavošana tāpēc ir ļoti steidzams un svarīgs jautājums.
Tas kārtojams visu mītnes zemju apjomā un saziņā ar archibīskapu
un baznīcas virsvaldi.
Domāju, ka, ierosinājumus realizējot, pārtautošanos katrā
ziņā varētu aizkavēt.
Voldemārs Dulmanis
3.
Manuprāt, Jūsu praktiskie priekšlikumi būs visumā nerealizējami.
Leo Kampe
4.
Neesmu gluži pārliecināts par uzskata pareizumu, ka pārtautošanās
notiek arvien jaunākos gadu gājumos. Šejienes
preses tematiem ir gadījuma raksturs, un, ja kādu laiku lielie
virsraksti un fotogrāfijas dienas laikrakstos neparādās, tad
to nevarētu vispārināt un secināt, ka latviešu skolēnu un studentu
sekmju līmenis ir apmēram tāds pats kā austrāliešiem .
Jāakceptē, kaut negribot, programmas viedoklis, ka vecāki
nespēj veikt savu bērnu latvisko audzināšanu. Austrāliešu
sabiedrība un prese diendienā pārrunā problēmas par ģimenes
lomu jaunatnes audzināšanā, un viņu mērķis ir daudz vienkāršāks
kā mūsu —novērst jaunatnes izlaidību un pārkāpumus.
Atzinums parasti skan: vecāki ir par daudz nodarbināti, lai
veltītu bērniem vajadzīgo vērību.
Mūsu — latviešu — uzdevums vēl vairāk sarežģīts: jāveic
ne vien pienākums, ar ko daudzi austrāliešu vecāki netiek
galā, bet papildus sabiedrība sagaida, ka latviešu ģimene
darīs kaut ko vairāk: gādās, lai jaunā paaudze netiktu pārtautota.
Nav pārsteigums,-ja daudzas ģimenes abus uzdevumus
nespēj izpildīt.
Jautājumu par draudžu lomu var apskatīt no diviem pilnīgi
pretējiem viedokļiem. Pret ieteikumiem būtu tas, ka latviešu
sabiedrībā un ģimenēs reliģiskām apvienībām, resp. draudzēm
un baznīcai nav tās nozīmības kā austrāliešu un amerikāņu
sabiedrībā. Caurmēra latvietis savos reliģiskajos uzskatos
un attieksmē pret draudzi ir remdens; domāju, ka tas
attiecas ne vien uz luterāņiem, bet arī katoļu draudžu piederīgo
vidū manāmas zināmas sairuma pazīmes. Tātad uzskatu,
ka otrajam mācītājam (jaunatnes lietu kārtotājam) jaunatnes
darbā tikai tāpēc, ka viņš ir mācītājs, nebūs nekādu priekšrocību.
Atsevišķos gadījumos viņam var pat nākties saskarties
ar to vecāku pretestību, kas baznīcas lietās vienaldzīgi.
Tālāk jāatzīmē, ka jūtama draudzes nodokļu paaugstināšana
varētu radīt draudzes locekļu aiziešanu uz nelatviešu draudzēm.
Par spīti teiktajam, līdzekļu jautājumā tomēr esmu par
programmā ieteikto.Draudzes ir vienīgās mūsu organizācijas,
kam kaut cik iespējams savus noteiktos maksājumus iekasēt.
Līdzekļi šādai programmai būs nepieciešami, un šis ir viens
no drošākajiem veidiem, kā tos iegūt pat no tiem draudzes
locekļiem, kuru ģimenēs jauniešu nav. Tātad, lai gan var saskatīt,
ka attiecīgo draudžu iesaistīšana šai darbā var radīt
grūtības pašām draudzēm (par iespēju panākt trīs ceturtdaļu
latviešu iesaistīšanu draudzēs šaubos, bet pašreizējo skaitu
varētu pavairot), draudžu maksājumu palielināšana būtu izmēģināma.
Nevaru akceptēt ieteikumu mācītājiem pārklaušināt bērnus
mājās. Šī metode varētu būt sekmīga tikai tad, ja attiecīgā
draudze (baznīca) uzņemtos lietot pret nepaklausīgajiem tos
pašus līdzekļus kā 19. gadsimtā vai agrāk: reliģisko rituālu
noliegšanu attiecīgajās ģimenēs. To mūsu baznīca nevēlēsies
un arī nevarēs darīt. Skola tomēr ir nozīmīgāka nekā vienkārša
iemācītā pārbaude mājās.
Projekti par latviešu skolu ar pilnu mācību laiku nebūs viegli
realizējami, bet neiespējamo skaitā tos nevarētu ierindot. Atminēsimies
tikai latviešu namiem un draudžu mājām savāktās
summas!
Sestdienas skolu darbības veicināšanai ļoti svarīgs ir ieteiktais
transporta jautājuma kārtošanā.
Par latviešu valodas prestiža celšanu: kamēr mums nav
skolas ar pilnu mācību laiku, svarīgākais uzdevums būtu attiecīgās
izglītības iestādēs panākt latviešu valodai svešvalodas
tiesības (līdzīgi kā franču vai vācu valodai) vidusskolās
un universitātēs. Tā būtu prestiža iegūšana — jaunatne redzētu,
ka mācās kaut ko, kas var būt noderīgs jau tuvākajā laikā.
Otrkārt, vai mēs nevarētu izmantot latviskās audzināšanas
mērķim tos periodus jaunatnes (bērnu) attīstības gaitā, kad
viņiem rodas vēlēšanās sacelties pret pieņemto kārtību, būt
citādam nekā pārējiem? Man, un tāpat citiem, bieži gadījies
vērot, ka austrāliešu sabiedrībā (sarīkojumā, kafejnīcā u.c.)
bērni uzsvērti labprāt sarunājas ar mani latviski. Vēl vairāk:
latviešu bērni, kas savā starpā parasti pļāpā angliski, nokļūstot
austrāliešu sanāksmē, pēkšņi pāriet uz latviešu valoda
Vaicājot par šādas rīcības iemesliem, atbilde ir: „ Visi var
runāt angliski; mēs varam arī citādi! " Manas zināšanas
psīcholoģijā nav pietiekamas, lai šo īpatnību izvērtētu un
varbūt atrastu tai praktisku izmantošanu latviskās audzināšanas
laukā; taču šī parādība nebūtu ignorējama.
Par sarīkojumiem ar latvisku programmu: mērķis kādreiz
attaisno līdzekļus. Mūsu galvenais mērķis ir latviešu valodas
un kulturālo tradiciju saglabāšana, un, ja līdzekļi šī mērķa
sasniegšanai kādreiz nesaskan ar vecajām, labajām tradīcijām,
tad tradicijām jāatkāpjas.
Būtu laiks meklēt vidusceļu starp kvalitatīvi augstvērtīgu
„labu" programmu un interesantu programmu, nebaidoties
nosvērties uz interesantā pusi, kaut arī kvalitāte ciestu, ja
abus nevar savienot. ;„ Beatles" vai līdzīgas grupas nav augstā
mākslas līmenī, bet jaunatne (arī mūsējā) tās dievina. Ir
svarīgāk redzēt latviešu jaunatni sarīkojumā, kura programma
ir tikai „vieglās mūzikas" līmenī, nekā rīkot sarīkojumu
ar ļoti labu programmu bez jaunatnes. Atšķirt labu programmu
no viduvējas vai sliktas iemāca laiks un pieredze; arī mēs
nesākām savu muzikālo izglītību ar Bēthovenu vai lasīšanu ar
Kantu. Tātad — rīkosim sarīkojumus ar labu programmu, bet
nevairīsimies arī no tikai interesantā, pat ja tas prasītu mūsu
tautasdziesmu pārveidošanu tagad populārajā „ tautas dziedoņu"
stilā. Tad ar laiku varam cerēt sagaidīt mūsu jaunatni
arī nopietnos (kādreiz neinteresantos) sarīkojumos ar patiesi
augstvērtīgu programmu.
Jaunatnes vadītāju (tāpat skolotāju) skaits būtu pavairojams,
bet, vai nepieciešama viņu skaita divkāršošana vai kāda cita
proporcija, atkarājas no tā, vai varam šos sagatavotos vadītājus
izmantot. Pirmajos pāris gados mums, protams,
vadītāju pārprodukcija nedraud — viņu pašreiz ir ļoti maz.
Vēlāk to skaits jāsaskaņo ar reālām prasībām.
Lasāmai vielai jābūt ne vien labas kvalitātes, bet arī interesantai,
šaubu gadījumā dodot priekšroku vielai, kas bērnu
interesē. Ja bērns (jaunietis), izlasot attiecīgu „komiķu",
gūtu zināšanas latviešu valodā, vēsturē vai ģeogrāfijā, tas
tikai apsveicams, kaut arī lasāmās vielas apstrādājums un
pasniegums nopietnu kritiku neizturētu. Man nebūtu iebildumu,
piemēram, redzēt kaut ko līdzīgu savā laikā žurnālā Atpūtā
lasītajām Dreslera asprātīgajām četrrindām par mūsu vidi
un laikmetu.
Ir tiesa, ka šādai pieejai varētu sekot arī pārmetumi par
mūsu kultūras pazemināšanu jaunatnei saprotamā līmenī, kā
pretstatu uzskatot vajadzību rādīt mūsu jaunatnei latviešu
gara pasaules vērtīgumu un bagātību. Taču mūsu ģimeņu vairākums
(t.i., ģimenes, kas vispār šai lietā kaut ko dara)
cīnās ar pavisam elementāro un mechanisko problēmu: iemācīt
bērnu (jaunieti) pieņemami latviski runāt, lasīt un latviski
lasīto saprast, kā arī uzrakstīt kaut cik izlasāmu un saprotamu
vēstuli latviešu valodā. Šīm ģimenēm iepriekš minētais
interesantais un vieglais materiāls lasīšanai, tāpat interesantā,
kaut varbūt ne kvalitatīvi augstā, sarīkojumu programma
varētu ļoti noderēt. Laikam paejot, varam dibināti sagaidīt,
ka vismaz daļa jauniešu atradīs ceļu Raiņa, Brigaderes
vai Z.Mauriņas pasaulē. Pārējie paliks tikai pie latviskās
sarunu valodas, bet tas arī ir labāk nekā nekas.
Mēģinājumi izmantot jaunatnes sarakstīšanos starp dažādām
mītnes zemēm valodas mācīšanai un lietošanai būtu ļoti apsveicami.
Kā būtu ar organizētu sestdienas skolu skolēnu
sarakstīšanos dažādās zemēs?
Domāju, ka, programmu realizējot, pārtautošanos tikai
aizkavētu. Taču, gūstot zināmu pieredzi pārtautošanās procesa
aizkavēšanā, vēlāk varbūt atradīsim līdzekļus šī procesa
novēršanai.
Ēriks Līdums
5.
Visumā akceptējami programmā minētie motīvi pret pārtautošanos,
kaut derētu vēl plašāki pamatojumi. Nevaru pievienoties
uzskatam, ka vecāki ir tik ļoti nodarbināti, ka nevarētu
atrast laiku audzināt bērnus latviskā garā. To var, ja tikai
grib. Kā pierādījums šim apgalvojumam ir fakts, ka netrūkst
arī tādu latviešu ģimeņu, kas līdzīgos apstākļos ir izaudzinājušas
savus bērnus par krietniem latviešiem. Jautājums gan
ir, kā šo gribu vecākiem lai iepotē. Pat tik relatīvi vienkāršā
jautājumā, kā panākt, lai vecāki saviem bērniem abonētu
Mazputniņu un M ē s , man pietrūkst padoma, jo piespiest
nevienu nevar, un pārliecināt var tikai reto — un arī tikai tad,
ja ir, kas pārliecina. Tas pats ^sakāms par materiālo atbalstu
latviešu draudzēm, skolām, jaunatnes organizācijām utt.
Mēs neesam tik nabagi materiāli, lai to nevarētu veikt, bet
kāpēc mēs to nedarām, ir cits jautājums. Liekas, ka kļūstam
gan ar katru gadu nabagāki — garīgi.
Šķiet, ka draudžu locekļu skaitu arī varētu pavairot, tikai
pie šīs lietas vajadzētu atrast pareizo pieeju. Ja draudze
varētu mācītājam maksāt pilnu,algu, tad otra mācītāja nemaz
nevajadzētu, jo draudzes jau nav pārāk lielas. Man šķiet, ka
praktiskāk būtu katrā pilsētā visiem luterāņiem apvienoties
vienā draudzē, ko apkalpotu jau esošie mācītāji, bet vai tas
kādreiz notiks, es šaubos. Bērnu pārklaušināšanu mājās varētu
izmēģināt, kaut daži noteikti būtu tam pretī, teiktu, ka
ir atgriezušies Vecā Stendera laiki. Latviešu skolas dibināšanas
iespējas, kas darbotos ar pilnu mācību laiku, var pētīt,
bet šaubos, vai to varēs realizēt. Daudz reālāk būtu panākt,
lai katrā Austrālijas, tāpat Amerikas un Kanādas, pavalstī
kādā vidusskolā latviešu valoda būtu pilntiesīgs matrikulācijas
priekšmets.
Bērnu skaitu sestdienas skolās nebūs iespējams četrkāršot,
ja arī rastos „misionāri", kas staigātu pa mājām, pārliecinot
vecākus. Nedomāju arī, ka varētu rasties tāds psīchologs,
kas izstrādātu programmu, pēc kuras darbojoties, latviešu
valoda bērnu acīs iegūtu prestižu. Ar labu gribu varētu gan
panākt, lai organizācijām būtu lielāks prestižs jaunatnē. Bet
atkal jautājums, vai organizāciju vadītājiem šī labā griba un
spējas būs — panākt starp organizācijām vēlamo vislabāko
saticību.
Esmu pārliecināts, ka ir iespējams rīkot sarīkojumus tikai
ar latvisku programmu. Tāpat apsveicams ir ierosinājums
latviešu sabiedriskās telpas uzturēt labākā kārtībā nekā austrāliešu
sabiedriskās telpas.
Jaunatnes vadītāju un skolotāju sagatavošanas kursu rīkošana
arī apsveicama lieta, tikai programmas autoram būtu
jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, kā šos pasākumus realizēt.
Tāpat tas ir arī ar jaunatnes nedēļas rīkošanu. Tāpat
vēlētos, lai programmas autors konkrēti norādītu, kā panākt
to, lai vairāk pirktu labas grāmatas, vairāk abonētu latviešu
laikrakstus un apmeklētu labus kulturālos sarīkojumus. Man
personīgi arī šai jautājumā padoma pietrūkst.
Ierosinājums organizēt jaunatnes sarakstīšanos ir labs, un
domāju, ka tas vislabāk realizējams ar sestdienas skolu un
jaunatnes pulciņu palīdzību. Veicināt jaunatnes personisko
iepazīšanos, rīkojot jaunatnes nometnes, arī ir apsveicama
lieta, tikai vajadzīgi labi organizatori un rīkotāji, lai šādas
nometnes neizvērstos par kaut ko pretēju labi iecerētam pasākumam.
Domāju, ka precību biroju varētu dibināt ar privātu
iniciatīvu un zināmā mērā uz komerciāliem pamatiem .
Ja tomēr, par spīti visām grūtībām, izdotos realizēt ierosināto
programmu pret pārtautošanos, tad pārtautošanās procesu
varētu gan aizkavēt, bet pilnīgi to no vērst nebūs iespējams.
Eduards Šmugajs
6.
Cik varu spriest, tad ar terminu „pārtautošana" programmā
domāta latvisko īpatnību aizstāšana ar mītnes zemes īpatnībām
līdzīgi tam, kā kādreiz runājām par pārkrievošanu un
pārvācošanu. Šeit stāvoklis tomēr ir citāds. Mēs vairs neesam
savā zemē. Ja mēs neiemācīsimies mītnes zemes valodu,
tad kā mēs dzīvosim? Bez tam mēs šeit ieradāmies labprātīgi.
Vai šāds stāvoklis nerada zināmus pienākumus pret
tām zemēm, kas devušas mums patvērumu? Manuprāt, daļēja
pārtautošanās šādos apstākļos ir nenovēršama un pat vēlama.
Mūsu problēma, man šķiet, ir nevis noliegt mītnes zemes
dzīves veidu, nevis uz katra soļa uzsvērt latviskā pārākumu,
bet apzināti radīt bagātāku izlasi, papildināt mītnes zemes
dzīves veidu tur, kur mums šķiet, ka latviskais ir atšķirīgs
un citāds. Vai tad ar tām latviskās kultūras drumstalām, ko
varam atveidot šeit trimdā, var izaugt garīgi bagāts cilvēks?
Ja mēs būtu visi vienkopus, tad būtu citādi. Ir taču pierādīts,
ka bērns savā attīstībā imitē pieaugušos, ne tikai vecākus,
bet arī citus apkārtnes ļa.udis. Kādu latvisku vidi var radīt
tur, kur dzīvo viena vai dažas latviešu ģimenes?
Daudzas kultūras sastāvdaļas savā zemē jaunā paaudze pārņem
bez taujāšanas kā pašu par sevi saprotamu lietu. Turpretī,
kur divējāda kultūra saduras, taujāšana ir nenovēršama.
Ir grūti atšķirības izskaidrot tikai ar vārdiem: „Tā mēs, latvieši,
darām". Dažs labs izskaidrojums reizēm neiztur kritiku.
Dažu etnisko grupu ģimenes, kur šāda autoritāra vara
pastāv, bērni smagi izjūt etniskās grupas kultūras virskundzību
un garīgi atsvešinās no saviem vecākiem. Rodas nevēlams
stāvoklis.
Bez tam nebūtu jāaizmirst individuālās spējas. Ir taču zināms,
ka tautas inteliģences, t. i., atsevišķo personu kopinteliģences
izplatību attēlo normālā līkne. Citiem vārdiem —
daži būs spējīgi ieaugt tikai vienā kultūrā, divu kultūras veidu
piesavināšanās mazāk apdāvinātiem būs par grūtu. Uzstāšanās,
lai to dara, viņos radīs tikai sajukumu, nespējas sajūtu.
Šķiet, vissvarīgākais ir laba latviešu valodas prašana. Pratējam
būs vienmēr vaļā mūsu kultūras apcirkņi, un viņš sevi
identificēs par latvieti.
Kārlis Rīduzis
Abonēt:
Ziņas (Atom)